Pagājušajā gadā mums beidzot izdevās iegādāties vasarnīcu, bet blakus dzīvojošā kaimiņiene, kas sākumā šķita ļoti draudzīga un atsaucīga, galu galā izrādījās pavisam citādāka…
Ilgi domājām, svērām visus “par” un “pret”, izpētījām dažādas iespējas, šķiet, izbraukājām visu apkārtni, līdz beidzot atradām piemērotu zemesgabalu – ne pārāk tālu no mājām. Tur jau stāvēja kārtīgs namiņš, viss sakopts un ērts – īsi sakot, varēja uzreiz braukt un dzīvot. Ko mēs nolēmām? Pagaidām plānojām braukt tur tikai uz nedēļas nogalēm.
Kaimiņiene – jauka sieviete pensijas gados – ar interesi vēroja, kā mēs nesām mantas kastēs. Jau tajā pašā vakarā viņa atnāca iepazīties, iepazīstinoties kā Līga. Viņa stāstīja, ka vasarnīcā dzīvo gandrīz visu gadu. “Sākumā biju kopā ar mazbērniem, bet, kad viņi abi sāka iet skolā, mājās kļuva vientuļi un garlaicīgi,” viņa teica. Bērni tad nolēmuši viņai sarūpēt šo dārziņu, sakot: “Nav ko māti četrās sienās turēt – te ir zeme, audzē, nodarbojies ar dārzu, un mums būs svaigas zemenes.” Tā Līga čivināja, kamēr pārskatīja mūsu īpašumu, un mēs tajā laikā jau rosījāmies pie grila.
Par godu ievākšanās svētkiem nolēmām uzcept šašliku – ogles jau bija sakarsušas, gaļa gatava. Ledusskapja vēl nebija, bet Līga joprojām nesteidzās doties prom. Ko darīt? Nācās viņu uzaicināt pie galda. Līga nemaz negrasījās atteikties: “Ak, kā man patīk mājas pasēdēšanas ar šašliku! Tikai bērni mani uzmanībā nelutina – visu laiku darbā, saprotat jau paši…” Kaimiņiene aizgāja tikai tad, kad mēs jau bijām gatavi doties gulēt – visa vakara garumā viņa nosēdēja pie mums, neļaujot pat vārdu apmainīt starp mums.
Nu un nu, padomājām mēs ar vīru – nu tāda kaimiņiene, īsta pļāpātāja! Visādi citādi Līga mums šķita diezgan patīkama – labprāt dalījās ar padomiem, stāstīja par savu pieredzi.
Pēc nedēļas, piektdienas vakarā, devāmies uz dārzu ar domu mierīgi atpūsties pie grila. Biju nopircis svaigas zivis un dārzeņus, gatavojāmies vienkāršai vakariņai. Vēl tikko bijām izklājuši galdautu, kad pie vārtiem parādījās Līga.
– “Ak, labdien, kaimiņi! Es tikko garām gāju un nevarēju paiet garām bez ciemošanās! Kas tur pie jums smaržo tik gardi? Vai zinu – zivis cepat? Tad es jums tūlīt pievienošos!”
No pieklājības bija grūti atteikt, tāpēc Līgu uzrunājām nākt iekšā. Cerējām, ka pasēdēs mazliet, bet izrādījās, ka viņa pārņēma visu sarunu – stāstīja par saviem dārza augiem, iesaistījās zivju marinēšanā un pat sāka piedāvāt receptes.
Līga tā aizrautīgi ķērās pie darba, ka mēs gandrīz vienkārši palikām malā un vērojām viņas enerģiju. Vakars izvērtās pilnīgi citādāks nekā bijām plānojuši. Kad beidzot viņa devās prom, jau bija tumšs un mūsu mierīgā atpūta bija kļuvusi par īstu dzīvesstāstu vakaru.
Neviens negaidīja, ka viņa rīkosies tā.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
